Beidzot atraduši vietu mašīnai, mēs caur nesen atjaunotajiem svētā Georgija vārtiem sākām tipināt augšup. Kamēr gājām, izdzirdējām intensīvu mūziku — diezgan dīvaina lieta cilvēku tukšā tunelī ar kāpnēm, kādi nu ir Georgija vārti.
Visur, kur ir Rembo kopīraiti, tās ir viņa fotogrāfijas. Pārējās manas vai no flikra.
Aizejot līdz galam, atklājām, ka tur indiāņi muļķojas. (Nu, vai pseidoindiāņi). Es tādus pašus klaiņojošos indiāņus biju redzējis jau daudz reižu – Rīgā, Palangā un vēl kaut kur. Lūk, arī Krētā uzradās. Kā izrādījās, no cilvēku tukšas stāvvietas pie stāvas nogāzes bijām uzkāpuši pa tiešo vecajā Iraklijas pilsētā, kas atrodas salīdzinoši netālu no jūras.
Te Taņa ceļvedī atrada strūklaku, un mēs atkal iegrimām meklējumos. Man ir aizdomas, ka visas strūklakas uz salas sabūvējuši turki, bet kāda mums gar to daļa. Šeit es izrādīju man ne pārāk raksturīgu topogrāfisko saprātu, un praktiski aizvedu mūs līdz strūklakai, bet drošības labad pajautāju sievietēm, kas pļāpāja krustojumā, un parādīju viņām bildīti no ceļveža. Viena no krētietēm atmeta ar roku – un tiešām, strūklaka bija tepat blakus, pēc divdesmit metriem, atradās ielas galā, un mēs to pat būtu pamanījuši, ja vien iela nebūtu lokveidīga kā adronu kolaidera gabals.
Kāda gan bija mūsu vilšanās, kad nonācām galā. Nē, pati strūklaka jau bija normāla, atšķirībā no Hanijas strūklakas, bet tā bija izslēgta! Turki lai arī ir totalitāri mērgļi, tomēr viņu laikā strūklaka noteikti darbotos, atšķirībā no atslābušajiem krētiešiem. Starp citu, strūklaku sauc “Morosini”, un to tomēr (pārsteigums!) uzbūvēja venēcieši par godu toreizējam valdniekam 1628. gadā. Uzbūvēja ne jau tāpat vien, bet kā vainagojumu akveduktam, kas pievadīja ūdeni no Juktas kalna, kas atrodas 15 km no pilsētas. Runā, ka kalnā atdusoties Zevs, neskatoties uz to, ka ir nemirstīgs. Nu bet ticīgajiem jau pie dubultdomāšanas nav jāpierod.
Pie strūklakas ir vēl arī svētā Marka baznīca, kurā tieši bija gleznu izstāde, mēs drusku paskatījāmies. Taņa nav liela muzeju cienītāja, tāpēc tie mums noritēja saīsināta satura režīmā. Reizes desmit saīsinātā. Vēl pie strūklakas ir kaut kāda venēciešu būve ar viltīgu nosaukumu, bet, tā kā pēc skata tā ir kā parasta veca figņa ar arkām, es pat neiegaumēju tās vārdu.
Tālāk mēs pamazām aizrāpojām līdz krastmalai, kur mums pēkšņi pavērās skats uz kārtējo seno fortifikācijas būvi. Kā mēs jau noskaidrojām, visas tautas, kas dažādos laikos apdzīvoja salu, nebija muļķes pakarot, tāpēc sabūvējušas cietokšņus uz velna paraušanu.
Konkrēti šo bija uzbūvējuši nerimtīgie venēcieši, un tās nosaukums ir Koules. (Kuless?). Kad osmaņu turki ieņēma pilsētu, viņi tur sabāza visādus revolucionārus, pievienoja minaretu un otro stāvu. Mums jau zināmais masonu bizantiešu eforāts, šoreiz gan 13., mūsdienās salaboja un uzspodrināja cietoksni, lai tur rīkotu savus slepenos rituālus, tas ir, es gribēju teikt, izstādes un konferences. Tiesa gan, nav īsti saprotams, kur viņi to dara – pagrabā kazemāti ir ne pa jokam, tumšs un drūms, vienīgi pelējuma nav. Otrajā stāvā neko neredzēju, acīmredzot neielaiž tūristus svētumu svētumā.
Dzīvē tas izskatās vēl fantastiskāk. Simt metru attālumā no rosīgās pilsētas ar tūristiem un transportu – jūrā ejošs psihodēlisks mols un brīnumainas krāsas ūdens abās pusēs. Es bērniņus burtiski apskaudu. Starp citu, atbrauca viņi turp ar ričukiem.
Es nezinu, kas ir bildē augstāk – tas Rembo muzejā ieklīdis. Ņemot vērā, ka bilžu šajā rakstā ir mežonīgs daudzums, uzskatu, ka burtu normatīvs man nav jāpilda. Iraklijā pēc Kulesa bijām neilgi, pēc karstiem darbaļaužu lūgumiem iekāpām mašīnā un aizripinājām pie jūras. Dīvainā kārtā jūra atradās tikai pie Okeanārija, bet par to – nākamajās daļās. Palieciet ar mums.